Lai gan dzīvesstāsta intervijas sociālajās zinātnēs ir plaši izmantots datu iegūšanas veids, daudzi pētnieki uzskata, ka pūlēties iegūt garu un pilnīgu cilvēka dzīves izklāstu ir lieki un izšķērdīgi, ja nepieciešami tikai dati. Intervijā, kur cilvēks atklāj savu dzīvi, notiek kaut kas vairāk, nevis tikai datu vākšana (Bennett 1984, 2). Cik ticamas ir mutvārdu vēstures liecības? Jautājums būs pazīstams ikvienam praktizējošam mutvārdu vēsturniekam vai sociālajam pētniekam. Kā norāda mutvārdu vēsturnieks Pols Tompsons, reizēm šo jautājumu tver burtiski, un rodas vēlme redzēt, ka mutvārdu liecības tiktu atzītas un novērtētas tieši tādā pašā veidā, kā tiek novērtētas jebkura cita veida vēstures liecības. Bet šāds jautājums mūs reizēm nostata nepareizas izvēles priekšā. Mutvārdu avoti patiešām var sniegt uzticamu informāciju, taču uzskatīt tos tikai par vēl vienu dokumentu veidu nozīmē ignorēt īpašo vērtību, kas tiem piemīt gan kā subjektīvai liecībai, gan kā īpašai saziņai starp cilvēkiem (Thompson 2017, 188). Tāpēc mutvārdu vēsturnieks vienmēr izjutīs īpaši spēcīgu spriedzi starp uzklausīto dzīvesstāstu un tā sistemātisku analīzi. Bet, kā norāda Tompsons, šī spriedze – starp vēsturisko vispārinājumu, starp socioloģisko teoriju eleganci un reālo dzīvi, parasto dzīves pieredzi, ko reprezentē stāsts, ir arī mutvārdu vēstures spēks.
Atsauce: Zirnīte, M., Elksne, G. (2023). Cilvēka dimensijas atmiņu stāstos Cilvēks un cilvēksituācija sabiedrībā un kultūrā. Latvijas Universitātes 81. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums (148.-155.lpp.).