Noslēdzies VKKF finansētais projekts «Staigāt un atcerēties: Rīgas Porcelāna rūpnīca mutvārdu vēsturē»

Projekta rezultātu prezentācija notika 2024. gada 18. jūnijā Rīgas valstspilsētas pašvaldības Rīgas Porcelāna muzejā, kad notika simpozijs «Porcelāna pētniecības aktualitātes” un projekta «Staigāt un atcerēties. Rīgas Porcelāna rūpnīca mutvārdu vēsturē» dokumentālās filmas pirmizrāde. Pasākums tika straumēts tiešsaistē, muzeja sociālā portāla Facebook kontā. Pasākumu moderēja Iliana Veinberga, Rīgas Valstspilsētas pašvaldības Rīgas Porcelāna muzeja direktore.

Pēc filmas notika diskusija ar projekta dalībniekiem un bijušajiem Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbiniekiem, par projekta norises gaitu, sasniegumiem un izaicinājumiem. Pasākuma video pieejams šeit: https://www.youtube.com/watch?v=7ogUjz4_jg8&t=6680s

Lai gan Latvijas industriālā mantojuma vēsture ir bagātīga un apjomīga, tā izpēte un popularizēšana aktīvi uzsākta tikai pēdējā desmitgadē. Tādā veidā Latvija tuvinās tendencēm, kas Rietumvalstīs vērojamas jau kopš 20. gs. 60. gadiem, kad vispirms Lielbritānijā, bet pēc tam arī citur sākās straujš industriālā mantojuma izpētes uzplaukums. Papildus tam pēdējās desmitgadēs visā pasaulē, tajā skaitā Latvijā, uzplaucis industriālais tūrisms, kas ļauj interesentiem iepazīties ar industriālā mantojumu tā atrašanās vietās, tādējādi gūstot dzīvāku priekšstatu par šo vietu vēsturi. Tomēr šādas «pastaigas» iespējams izmantot ne tikai industriālā mantojuma popularizēšanas, bet arī izpētes mērķiem, proti, izmantojot pasaulē atzinību guvušo, bet Latvijā līdz šim reti lietoto walk-and-talk (pastaigas) metodi, kas koncentrējas uz attiecībām starp cilvēku teikto un vietu, kur viņi to saka; interviju saturu būtiski ietekmē ainava, vide un vieta, kur tā norisinās.

Šīs pētījuma metodes priekšrocības ietver to, ka intervējamais sniedz pētniekam iespēju redzēt, kā viņš intervijas laikā mijiedarbojas ar citiem dalībniekiem; procesā iesaistītie intervētie var arī justies pārliecinātāki pazīstamā vidē. Pastaigas intervija sniedz pētniekam iespēju arī novērot, nevis tikai dzirdēt stāstījumu. Pastaiga līdzās dalībniekam tiek uzskatīta par iekļaujošu procesu, salīdzinot ar tradicionālo sēdinterviju, jo tā vairāk tiek uzskatīta par partnerību. Kā arī ļauj dalībniekiem justies ērtāk pētījumā, kas tiek veikts viņiem pazīstamā ģeogrāfiskā vietā.

Asociācija «Dzīvesstāsts» pastaigas metodi sekmīgi izmēģināja pilotprojektā, kura mērķis bija dzīves pieredzes vēstījumu uzklausīšana industriālā mantojuma izpētei Tūjā, kur līdz 1991. gadam darbojās ķieģeļu ražotne. Pilotprojekts apliecināja metodes noderīgumu, jo tika iegūts daudzveidīgs informatīvs materiāls par cilvēku attiecībām ar konkrēto vietu, politisko un sociālo pārmaiņu ietekmi uz šo vietu un attiecībām starp vietējiem iedzīvotājiem. Tāpat pierādījās, ka šī metode gan stimulē atmiņu procesu, gan atļauj fiksēt vēl pastāvošas objekta detaļas.

Projekts «Staigāt un atcerēties: Rīgas Porcelāna rūpnīca mutvārdu vēsturē» turpināja iesākto walk-and-talk metodes aprobāciju Latvijā, apvienojot to ar aktuālo rūpnieciskā mantojuma izpēti un popularizēšanu, kā mērķi izvirzot Rīgas Porcelāna rūpnīcas bijušo darbinieku atmiņu uzklausīšanu, ierakstīšanu un apkopošanu video formātā.

Porcelāna ražošanai Latvijā ir senas un bagātas tradīcijas. Rīgas Porcelāna un fajansa rūpnīca izveidota 1963. gadā, apvienojot divas iepriekš atsevišķi strādājošas fabrikas. Pirmā – Rīgas Porcelāna un fajansa fabrika (bijusī akciju sabiedrības «M. S. Kuzņecovs» porcelāna, fajansa un māla izstrādājumu fabrika jeb Kuzņecova fabrika), kas kļuva par apvienotās rūpnīcas 1. iecirkni un vietu, kur atradās uzņēmuma administrācija. Otrā – Rīgas Porcelāna fabrika (bijusī Jakoba Karla Jesena porcelāna fabrika jeb Jesena fabrika), kas kļuva par apvienotās rūpnīcas 2. iecirkni. 1969. gadā rūpnīcā pārtrauca fajansa ražošanu un ražotne ieguva nosaukumu – Rīgas Porcelāna rūpnīca; no 1981. gada – Ar Tautu Draudzības ordeni apbalvotā Rīgas Porcelāna rūpnīca.

Pagājušā gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, vispārējās krīzes laikā, Rīgas Porcelāna rūpnīca nonāca ekonomiski smagā situācijā. Brīvā tirgus apstākļos uzņēmums nespēja pārorientēties un pielāgoties jaunajai ekonomiskajai realitātei. Izejvielu piegādes kanāli apsīka, ražošanas apjomi samazinājās, darbinieki pakāpeniski tika atlaisti, un 1996. gadā tika sākta bankrota procedūra. Tā noslēdzās ar rūpnīcas likvidāciju 1998. gadā. Pēc likvidēšanas Rīgas Porcelāna rūpnīcas 1. iecirkņa ēkās Maskavas ielā līdz 2007. gadam vēl darbojās uzņēmums «Latelektrokeramika», kas plānoja atjaunot porcelāna ražošanu. Diemžēl neveiksmīgi. Arī 2. iecirkņa telpās Lēdurgas ielā dažādi uzņēmumi līdz 1990-to gadu beigām mēģināja turpināt ražot porcelānu, tomēr beigās telpas tika iznomātas privātiem uzņēmumiem, kuru darbība vairs nav saistīta ar keramiku.

Staigājot pa bijušās rūpnīcas 1. iecirkņa (tagad – iepirkšanās un izklaides centrs «Akropole») un 2. iecirkņa (tagad – biroju ēkas) teritorijām, darbinieki centās atcerēties, kā ražotne izskatījās pagājušā gadsimta otrajā pusē, kā arī atklāja, kādas pārdomas raisa atrašanās vietā, kur ritējusi liela daļa no viņu darba dzīves. Savos iespaidos dalījās bijušie rūpnīcas darbinieki: Iveta Aigare, Jānis Birnis, Dace Blūma, Valija Dimante, Ilga Dreiblate, Zigurds Konstants, Ingrīda Sproģe, Vera Veisa, Olga Zdebska. Savukārt, atmiņas par rūpnīcas vēsturi no citas puses (kā studiju un prakses vietu) atklāja pašlaik ievērojamas Latvijas mākslinieces, bet savulaik Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējas un studentes, kurām rūpnīca bija gan studiju vieta, gan deva arī pirmās nopietnās iemaņas darbam ar porcelānu: Jevgēnija Loginova, Līga Skariņa, Ingūna Skuja un Inese Margēviča.

Video filmu «Staigāt un atcerēties: Rīgas Porcelāna rūpnīca mutvārdu vēsturē» iespējams noskatīties Rīgas Porcelāna muzeja un biedrības «Dzīvesstāsts» youtube kontos: https://www.youtube.com/watch?v=y_UYkw5ceX8&t=194s

Vēlme saglabāt rūpniecisko mantojumu izpaužas gan kā interese par seniem pagātnes laikmeta artefaktiem, gan vēlmē godināt to cilvēku piemiņu, kuri šo rūpniecisko pagātni ir radījuši, kuri ieguldījuši savu enerģiju, savu garīgo un fizisko darbu rūpnieciskajos procesos, kuros viņi piedalījās. Rīgas Porcelāna rūpnīcas vēsture un tajā strādājošo cilvēku stāsti un likteņi ir mūsu kopīgās vēstures daļa. Caur porcelāna rūpnīcas darbinieku dzīves stāstiem un biogrāfijām tiek iegūta gan vēsturiska informācija, gan paplašināts skats uz Latvijas industriālās kultūras mantojumu. Savukārt rūpnīcas produkcija joprojām atrodama gan mūsu virtuvēs, gan kolekcionāru skapjos. Tie joprojām saglabājas, arī kad pašas rūpnīcas iecirkņu ēkas ir izzudušas pavisam vai mainījušas savu izmantošanas veidu. Bijušo darbinieku intervēšana – pastaiga pa vietām, kur agrāk atradās dažādu ražotņu ēkas, var būt laba pieeja arī citu nozaru vēstures pētīšanā.

Projekta realizētāji vēlas pateikties visiem projekta dalībniekiem, kā arī Latvijas industriālās vēstures (īpaši – porcelāna) pētniekiem un cienītājiem par interesi un aizrautību, kā arī Valsts Kultūrkapitāla fondam par finansiālu atbalstu, kas deva iespēju realizēt projektu.

Paldies iepirkšanās un izklaides centram «Akropole Rīga» un bijušās J.K.Jesena Porcelāna rūpnīcas ēku īpašniekiem par atsaucību un to, ka piemiņa par Latvijas porcelāna ražošanas vēsturi ir pieejama ne tikai stāstos, bet arī fiziskās liecībās.