Atskats uz stāstu konkursu «Mani pirmie Atmodas soļi»

Laika periodā no 23. augusta līdz 30. novembrim esam saņēmuši 29 stāstus – iesūtītus gan datorrakstā, gan rokrakstā, garākus un īsākus, bet katru – unikālu un personisku vēstījumu par to, kā dažāda vecuma cilvēki dažādos laika periodos sajuta Atmodas tuvošanos un norisi, kā vairāk vai mazāk aktīvi iesaistījās dažādās pretpadomiskās aktivitātēs un kā sagaidīja Latvijas neatkarības atgūšanu.

Ar savām atmiņām dalījušies žurnālisti, zinātnē strādājošie, sportisti un citi, katrs atklājot kādu īpatnu, specifisku Atmodas laiku notikumu šķautni. Stāsti pavēsta daudziem pazīstamo un piedzīvoto transformāciju, kad vienā dienā esi oktobrēns un pionieris, par neatkarīgu Latviju dzirdējis pusslepenos vecāku un vecvecāku stāstos, taču, pienākot pārmaiņu laikam, nešaubīgi tiek izdarīta izvēle – kopā ar savu valsti un tautu.

Daži no stāstiem iesniedzas pat daudz tālākā pagātnē, atskatoties uz savas ģimenes vai pašu piedzīvoto agrīnajos padomju okupācijas gados:

Savu pirmo “politisko” uzstāšanos atceros no 1963./64. mācību gada. Mans tētis palūdza 4. klasei domāto mācību grāmatu “Dzimtenes stāsti”. – Gribu palasīt, ko jums tur vēsturē māca. – Zini, meit, Komsomoļska pie Amūras nav nekāda komjauniešu triecienceltne. To cēla cietumnieki, arī es tur biju. Milzīgi daudz cietumnieku aiz dzeloņdrāšu žogiem cēla mājas. Skaties to bildīti grāmatā! Māja jau uzcelta, žogs nojaukts. Varbūt atnāca jaunieši kādu koku iestādīt un nofotografēties priekš avīzes. Šo ziņu kā jaunatklājumu ar lielu degsmi pavēstīju kārtējā vēstures stāstu stundā. – Kas tev to stāstīja? – vaicāja klases audzinātāja. – Tētis. Viņš pats tur bija un visu redzēja. Manam nabaga tētukam vajadzēja doties uz skolu pie direktora. Mājās valdošo satraukumu tikai nojautu: “Ja nu tēvu apcietina vēlreiz!” Sīļu 8-gadīgās skolas direktors Roberts Vorņeckis tiešām bija lāga cilvēks, nevēlējās nepatikšanas. – Kas bijis, bijis. Nevajag bērniem to stāstīt! Nestāstīja ar. Tikai pionieros nevēlēja stāties ne tēvs, ne mamma: “Trijnieks uz liecības! Kas tur par pionieri?” Bet es iestājos bez atļaujas. Vēlējos būt līdzdalīja visos kultūras pasākumos – dejot, spēlēt teātri. Bet arī ar kaklautu manas klusās, dedzīgās vēlmes nepiepildījās. Tādu biklu, sīku, kurai 5 kilometri garš mājupceļš, mani nekur neaicināja. Es vīlusies sadedzināju kaklautu. Rūgtas asaras rijot, kamēr mamma pa kūti, noņēmu plīts riņķus un metu sarkano audekla gabalu uz zvīļojošām oglēm. Turpmāk izlikos, ka nekas nav noticis. Patieso iemeslu nespēju atzīt. Cik ilgi? Pēc kārtējās prašņāšanas spēru vaļā: “Kaklautu sadedzināju. Sadedzināju tāpēc, ka vēstures grāmatās nav taisnība. Komjaunieši necēla Komsomoļsku.” Par politisko izrunāšanos saņēmu publisku nosodījumu skolas Pionieru vienības sanāksmes priekšā. No sunīšanas atceros tikai dusmās pietvīkušo pionieru vadītājas seju un rudos matus, kuros caur logu iekritis aprīļa saules staru kūlis ugunīgi zvēroja. (Anita Krūmiņa-Štikāne)

Citi stāsti koncentrējas uz Atmodas kulminācijas mirkļiem – 1988. gada 11. novembra Tautas manifestāciju Daugavmalā, 1990. gada 4. maiju, kad Latvijas PSR Augstākā padome ar 138 balsīm pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, kā arī 1991. gada janvāra Barikāžu laiku:

Ar jauniešiem dodamies uz Rīgu. Uz bērnu un jauniešu folkloras festivālu “Pulkā eimu, pulkā teku”. Mēs jau tur kā savējie. Tā vienkārši padziedāt dodamies. Par garo pupu. Visi jau no paša rīta klausās radio. Rīgā Augstākās padomes sēde. Līgatnieši dod mums līdzi puķes. Dzeltenās narcises, kā jau Līgatnē pieklājas. “Nolieciet pie Brīvības pieminekļa,” viņi saka. Visi kaut ko gaida. Ir neziņa, dīvains satraukums. Universitātes aulā sākas festivāla atklāšana. Viss ir kā parasti – kopdziesmas, novadi. Tad koncerts tiek pārtraukts. Zālē ienāk studenti. Viņiem kas svarīgs sakāms. Jēkaba ielā ap Augstākās padomes namu omonieši veido ķēdi. Bet tur iekšā notiek karstas cīņas par neatkarības balsojumu. Studenti dodas veidot savu ķēdi. Vai ir kāds, kas var pievienoties? Pirmajā mirklī tas šķiet absurdi – šeit taču bērnu pasākums. Jautājums atskan vēlreiz – vai ir kādi, kas var pievienoties? Pieceļas vidusskolas vecuma puiši un nostāja blakus studentiem. Arī manējie. Juris, Kārlis, Pēteris, Irvīns… (Te jāpiebilst, ka toreiz būt folkloras grupā bija stilīgi visu vecumu jauniešiem). Jāiet un ejam. Jautājumus neviens neuzdod. Koncerts turpinās. Kad viss paredzētais nodziedāts, visi kopīgi dodamies pie Brīvības pieminekļa. Tur arī noliekam līgatniešu līdzi dotos ziedus. Tālāk uz Vecrīgu. Pie Jēkaba ielas kaut kur tiešām ir omonieši. Mēs- liels pulks mazu, baltu dziedošu bērnu. Tik vienkārši. Baltais un melnais. Tā tāda izrāde? Dzīves un vēstures teātris. (Ināra Vimba)

Iesūtītie stāsti no pirmo personu puses vēsta arī par 1987. gada 14. jūnija akcijas – ziedu nolikšanas pie Brīvības pieminekļa deportāciju piemiņai, turklāt gan no akcijas organizētāju (Jānis Rožkalns), gan atbalstītāju un vienkāršo garāmgājēju puses.

Tāpat vairāki no iesūtītajiem stāstiem atklāj to, ka Atmoda un šī laika atmosfēra atstāja iespaidu ne tikai uz pieaugušajiem, bet arī bērniem un pusaudžiem:

Arī manās mājās līdz 1985.gadam bija melnbaltais televizors un par politiku nerunāja. Vecāki bija skolotāji, tētis pat kādu laiku – skolas direktors. Padomju laikos nebija prātīgi mājās slidenas tēmas dziļi apspriest, ja esi atbildīgā amatā. Taču draudzenei Dzirkstītei tētis bija traktorists un varēja runāt… Precīzāk – viņš bija ļoti runīgs pēc dabas un tobrīd mums veltīja apbrīnojami daudz laika – politiskās informācijas vakariem ar kakao. Kakao man ļoti garšo un mājās to varēju dabūt tikai tad, kad biju slima. Bet te – tāpat vien. Strēbu un klausījos. Latvija agrāk bija neatkarīga valsts! Ko? Man kumoss gandrīz iesprūda rīklē. Un mājupceļā – tās bija desmit minūtes cauri ciema centram, taču mums bija paradums vienai otru bezgalīgi pavadīt, divas no mums dzīvoja privātmāju galā, bet mēs ar māsu daudzdzīvokļu kvartālā - mājupceļā mēs dziedājām dziesmas, kas šķita tik jaunas un svaigas, lai gan taču bija pagalam vecas.
Daugav`s abas malas
Mūžam nesadalās:
Ir Kurzeme, ir Vidzeme,
Ir Latgale mūsu.
Ai-rai, ai rai-di-ra!
Ir Kurzeme, ir Vidzeme,
Ir Latgale mūsu.
(Marika Čerņavska)

Konkursam tika iesūtīts arī skolēnu Zinātniski pētnieciskais darbs, kura autore, Jelgavas 4. vidusskolas skolniece Aleksa Ērgle, bija uzklausījusi sešu cilvēku atmiņas par barikāžu laiku, par Latvijas Televīzijas torņa sargāšanu un tur pieredzēto. Jānorāda, ka arī daļa no citiem darbu autoriem iesūtījuši atmiņas ne par sevis, bet tuvu radinieku piedzīvoto un sajusto Atmodas laikā; turklāt daļa no tiem atspoguļo arī citu Atmodas laika pieredzi, kas arī iekļaujas kopējā Latvijas vēstures stāstā:

Turpat, Kurzemes dienvidos, dzīvoja Silva. Izstāšanās no Padomju savienības viņu neapmierināja. Tolaik viņa neredzēja iemeslu neatkarības atjaunošanai, jo ar Latvijas valsts statusa atgūšanu, tika satricināta viņas ierastā dzīves kārtība. Silva pārvācās no dzīves Bernātos uz lauku mājām “Druvas”, kur strādāja uz lauka. Izstāšanās no Padomju Savienības nesa daudz pārmaiņu – kolhozi likvidējās, lopus aizveda prom uz nokaušanu, likvidēja kombinātus. Tas nozīmēja darba zaudēšanu daudziem laukstrādniekiem, tostarp Silvai. Viņas mammai šīs pārmaiņas radīja garīgu sabrukumu. (Kitija Bakanauska)

Stāstu dažādību atklāj arī tas, ka to varoņi ir ne tikai dažādu vecumu, bet arī profesiju pārstāvji – skolotāji, profesionāli sportisti, tipogrāfijas darbinieki, laukstrādnieki u.c., kas dzīvojuši dažādās Latvijas malās.

Ļoti vēlējos būt klātesoša šajā vēsturiski nozīmīgajā pasākumā, bet skolas durvis bija aizslēgtas. Es iegāju pirmā stāva tualetē, atvēru logu un izlēcu, lai aizskrietu uz karoga pacelšanu… Kad karogs bija mastā, pasākuma dalībnieki izklīduši, es lēnām gāju atpakaļ uz skolu… Domās biju uzrakstījusi daudz scenārijus, ja direktors mani “strostēs” par piedalīšanos mītiņā… Sapratu, ka varu zaudēt pedagoga darbu….Ar lepnumu sevi mierināju, ja mani no skolas “izmetīs”, tad meklēšu sētnieces darbu… Viss beidzās laimīgi, jo Latvija ir brīva un es skolā jau strādāju 50 gadus. (Sofija Andriksone, skolotāja)

Vēsture atkārtojas. Tā pat kā pirms 1972. gada, tā arī tagad, pēc 20 gadu pārtraukuma, kad atkal airēšanas slaloms ir Olimpisko spēļu programmā, krievi ir pamodušies un atkal vajag izlasi. Un kāda likteņa ironija, joprojām latvieši ir labākie. Tiekam uzaicināti uz Maskavu uz veselības pārbaudēm un pirmajiem koptreniņiem. Man savs lēmums jau bija skaidrs, bet gribējās, lai audzēkņi savām acīm redz, kā tās lietas notiek, tādēļ arī aizbraucām. Nu jā, mūsējiem protams atrod visādas kaites, gan veselības, gan citas. Kurš par jaunu, kurš par vecu, bet es toreiz biju ļoti lepna par saviem audzēkņiem kuri visi, kā viens, ilgi nešauboties atteicās no dalības PSRS izlasē.1988. gads! Par mums aiz muguras smējās, un priecājās vienlaicīgi, jo atkal palika taču vairāk vietas pašiem. (Dzintra Blūma, daudzkārtēja Latvijas čempione airēšanas slalomā)

Vairāki stāsti arī reflektē par toreiz izdarītās izvēles sekām mūsdienās, jautājot – vai, ja vajadzētu, vēlreiz stāvētu barikādēs? Atbilde ir – jā, lai gan daudzi autori pārdomā, vai šodienas Latviju mēs tomēr nevarētu veidot labāku, godīgāku, taisnīgāku?

Atmodas laika notikumi šķiet ļoti tuvi, pat ikdienišķi, un reizēm liekas – kā par tiem runāt? Varbūt reizēm baidāmies līdz galam noticēt, ka piedalījāmies notikumos, kas lielā mērā mainīja to, kā darbojas pasaule, kādas ir mūsu vērtības un izpratne par sevi un savu tautu. Kā raksta Klāvs Knuts Sukurs:

Kad mans paša dēls mazliet nevērīgi savu milzīgo, pēc hiphopa modes darināto bikšu kabatā ieliek mana tēva barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi, lai skolā to rādītu stundā, kurā runās par barikāžu laiku, pirmais impulss ir norāt, ka pret karmīnsarkano kārbiņu un tās saturu jāizturas saudzīgāk. Bet vārdus apklusina prieks, ka šis pusaudzis var staigāt tajās maisu biksēs ar matiem līdz pleciem un viņu neviens par to nemet bobikā, neved uz atskurbtuvi, lai nodzītu matus un citādi pazemotu. Skaidrs, ka ne mati, ne bikses nav dzīvē galvenais, bet izvēles brīvība gan. Tā sākas un nostiprinās tādās gluži parastās lietās, tādās kā matu garums vai bikšu platums.

Kopumā iesūtītie stāsti veido daudzveidīgu un emocionāli piesātinātu Latvijas vēstures mozaīku, kurā atklājas ne vien laikmeta kopējā atmosfēra un sociālās norises, bet arī individuālo pieredžu un personīgo izvēļu nozīme. Katrs vēstījums piedāvā unikālu skatījumu uz vēstures notikumiem, atklājot, kā cilvēku sajūtas, vērtības un rīcība dažādos apstākļos ir ietekmējušas viņu piedalīšanos Atmodas procesos. Šīs daudzbalsīgās liecības ļauj izprast gan plašākus vēsturiskus kontekstus, gan dziļāk ielūkoties cilvēka dzīves stāstā, kur savijas sabiedriskais un personiskais.

Darbu izvērtēšanu veic konkursa žūrijas komisija septiņu cilvēku sastāvā: Latvijas Tautas frontes pirmais priekšsēdētājs Dainis Īvāns, Latvijas Radio žurnālists Eduards Liniņš, LU HZF/FSI vadošais pētnieks Mārtiņš Kaprāns, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Sanita Reinsone, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas «Dzīvesstāsts» valdes priekšsēdētāja Ginta Elksne, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošā pētniece Ieva Garda-Rozenberga, LU HZF/FSI vadošā pētniece Maija Krūmiņa.

Konkursa uzvarētāji tiks izziņoti un apbalvoti noslēguma pasākumā 2025. gada 6. janvārī Latvijas Okupācijas muzejā, Rīgā. Sīkāka informācija par pasākumu drīzumā sekos.

PALDIES VISIEM, KURI ATRADA LAIKU UN DROSMI DALĪTIES GAN AR INFORMATĪVI BAGĀTIEM, GAN TĒLAINIEM, GAN ĻOTI PERSONISKIEM STĀSTIEM PAR MŪSU VALSTIJ NOZĪMĪGU LAIKU, KAS PAMAZĀM KĻŪST PAR VĒSTURI – VISIEM KOPĪGU UN KATRAM ARĪ ATŠĶIRĪGU!

Ar Valsts pētījumu programmas projekta “Neatkarības arheoloģija: jaunas pieejas nacionālajai pretestības vēsturei Latvijā” (VPP-LETONIKA-2021/2-0003) un Kultūras ministrijas atbalstu.