Latvijai atgūstot neatkarību, trimda oficiāli beidzās, jo latviešiem beidzot bija iespēja atgriezties mājās. Tomēr visbiežāk izrādījās, ka 50 gadi ir bijis pārāk ilgs laiks un cilvēki ir pārāk iesakņojušies, lai atgrieztos. Turklāt aktualizējās jautājums – kas ir tā vieta, ko šie cilvēki uzskatīja par savām mājām? Vai tā ir konkrētā ģeogrāfiskā vieta/valsts vai ideāltēls, kurā nav iespējams atgriezties? Raksta pamatā ir pieņēmums, ka pastarpinātas atbildes uz iepriekš minētajiem jautājumiem iespējams iegūt, aplūkojot trimdas (pēc 1991. gada – diasporas) latviešu dzimtenes apciemojumu pieredzi, īpašu uzmanību vēršot uz pirmo viesošanos Latvijā, jo bieži vien tieši tā izgaismoja sadursmi starp iedomāto/iztēloto Latvijas tēlu un realitāti, bet vienlaikus atspoguļoja arī to, ka daļai trimdinieku, neraugoties uz ilgajiem svešumā pavadītajiem gadiem, Latvija joprojām iemieso vienīgās un īstās mājās.
Atsauce: Krūmiņa, M. (2020/2021) Atgriešanās zaudētajā paradīzē: trimdas (diasporas) latviešu dzimtenes apciemojumi. Akadēmiskā dzīve, Nr. 56, 62-69.