Mutvārdu vēstures pētnieki tiekas Helsinkos: 8. Starptautiskais Somijas Mutvārdu vēstures tīklojuma simpozijs
Katru otro gadu Somijas mutvārdu vēstures tīklojums (FOHN) pulcējas simpozijā, dodot iespēju pašiem somu un dažādu citu valstu pētniekiem prezentēt savus aktuālos pētījumus, ieskicēt jaunus virzienus, kā arī zinātnisko referātu un neformālu sarunu veidā apspriest aktuālas metodoloģijas un ētiskas dabas problēmas mutvārdu vēstures pētījumos.
Šogad simpozijā «AFTER: Time, Place & (Dis)Connections in Oral History & Life Storying», kas 1.-2. decembrī norisinājās Helsinkos, galvenā uzmanība tika pievērsta pēctecības, laika, vietas saistībai vai tās trūkumam mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu pētniecībā no kritiskas mūsdienu skatījuma perspektīvas, jautājot: Kādas ir sadarbības iespējas ārpus tradicionālajām akadēmiskās vides robežām un prakses? Kāda vispār ir pētniecības loma pēc krīzēm, ko esam pieredzējuši un pieredzam pēdējos gados? Vai mutvārdu vēsture un dzīvesstāstu stāstīšana var piedāvāt iespējas iztēloties jaunu nākotni?
Prezentēt pētījumu rezultātus, kā arī turpināt uzturēt sadarbības kontaktus ar Ziemeļvalstu zinātniekiem šogad devās arī mutvārdu vēstures pētnieces no LU Filozofijas un socioloģijas institūta.
Maruta Pranka referātā «Trimdinieku atmiņu pārmantošana no paaudzes paaudzē – pretrunas un pieņemšana» (Intergenerational transmission of memories of exiles – contradictions and acceptance) vērsa uzmanību uz atmiņu pārmantošanu starp paaudzēm kā faktoru, kas ietekmē etniskās identitātes aspektus, izceļot atmiņu lomu, adaptējoties divu etnisko identitāšu telpā.
Atmiņu pārmantošanas pieredze starp trimdas paaudzēm un otrās trimdinieku paaudzes identitātes veidošanās pētīta, balstoties uz videointervijām ar pagājušā gadsimta 40. gadu beigās un 50. gadu sākumā dzimušajiem latviešu-zviedru respondentiem, kuri pētījuma veikšanas laikā dzīvoja Zviedrijā. Atšķirībā no saviem vecākiem, kuri devās trimdā okupācijas un kara dēļ, otrā paaudze ir dzimusi ārpus savas tēvzemes. Otrās paaudzes bērniem nav pieredzes par šiem notikumiem, bet viņi dzīvoja saistībā ar tiem. Viņu saikne ar Latviju veidojās caur vecāku stāstiem un atmiņām. Kāda nozīme bērnu vēsturiskajā apziņā ir vecāku pieredzei? Kādā veidā viņi saista, pārvalda un pārrunā savu vecāku vēsturi mijiedarbībā ar savu stāstu par to, kā uzauguši trimdas bērni? Tas, kā mēs saprotam, izmantojam un reproducējam vēsturi, ir svarīgs jautājums ne tikai vēstures zinātnei, bet arī sabiedrībai kopumā.
Maija Krūmiņa referātā «Trimdas latviešu retrospektīvie naratīvi: pārvietošanās stāsti» (Retrospective Narratives of the Exile Latvians: Stories of the Displacement) prezentēja promocijas darba izstrādes gaitā radušās atziņas un secinājumus. Referāts sagatavots projekta “LU doktorantūras kapacitātes stiprināšana jaunā doktorantūras modeļa ietvarā” (līgums Nr. 8.2.2.0/20/I/006)” ietvaros.
Otrā pasaules kara rezultātā Latvija zaudēja ne tikai savu valstiskumu, bet arī vairākus simtus tūkstošus savu iedzīvotāju, no kuriem daļa bēga uz Rietumiem, baidoties no padomju varas atgriešanās. Kara beigās lielākā daļa no šiem cilvēkiem neuzskatīja par iespējamu atgriezties Latvijā, bet tā vietā rada patvērumu dažādās mītnes zemēs. Tur viņi sevi definēja kā trimdas kopienu ar kopīgu mērķi un kopīgām atmiņām. Tā kā pārcelšanās iezīmē pagrieziena punktu (biogrāfisku pārrāvumu) trimdinieku dzīvē, viņi dzīvesstāstos mēdz ļoti detalizēti atcerēties šo periodu. Tomēr ilgstošās trimdas periodā šie stāsti ir veidojušies atkarībā no indivīda dzīves gaitām, kā arī no tā, kā tie ir mainījušies plašākā sociālajā un kultūras kontekstā.
Gintas Elksnes referāts «Esmu pateicīga liktenim, ka man bija iespēja strādāt šajā rūpnīcā!: Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbinieku atmiņas» (I am grateful to fate that I had the opportunity to work in this factory!: employees’ memories of Riga Porcelain Factory) bija veltīts pētījumam, kas veikts kopā ar RP KIA Rīgas Porcelāna muzeju (direktore Iliana Veinberga; krājuma glabātāja Dzintra Romanovska) un saistās ar bijušās Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbinieku, kā arī industriālā mantojuma Latvijā kopumā saglabāšanu, izmantojot mutvārdu vēstures intervijas.
Mutvārdu vēstures sniegtās iespējas plaši izmanto arī muzejos, jo īpaši tādos, kuru darbība saistīta ar industriālā mantojuma saglabāšanu, kāds ir Rīgas Porcelāna muzejs. Šajos muzejos vienlaikus ar fizisku artefaktu saglabāšanu un pētīšanu tiek fiksēta arī to cilvēku loma, kuri ir bijuši līdzdalīgi šo priekšmetisko liecību radīšanā, kā arī ir bijuši saistīti ar konkrēto nozari. Mutvārdu vēsture kā metode datu ievākšanai Rīgas Porcelāna muzejā ir viena no ikdienā lietotām pētniecības metodēm, kur viens no nozīmīgākajiem rezultātiem ir prezentēts grāmatā «Porcelāna stāsti: Rīgas Porcelāna rūpnīcas darbinieku atmiņas» (2020, Rīga: Rīgas pašvaldības kultūras iestāžu apvienības Rīgas Porcelāna muzejs, 263 lpp.). Caur porcelāna rūpnīcas darbinieku dzīvesstāstiem un biogrāfijām ir iegūta gan vēsturiska rakstura informācija, atklātas porcelāna ražošanā iesaistīto darbinieku profesionālās un privātās biogrāfijas, kā arī ievērojami paplašināts skats uz Latvijas industriālās kultūras mantojumu kopumā. Tajā porcelāna ražošanas vēsture (caur dzimtu stāstiem) atklājas jau no 19.gs. beigām un ļauj raudzīties uz rūpniecību kā nozīmīgu Latvijas vēstures daļu, kas, atvirzoties tālāk prom no padomju pagātnes, ir bijusi atstāta novārtā.
Somijas mutvārdu vēstures tīkla (FOHN) 8. starptautiskais simpozijs tika rīkots, sadarbojoties FOHN, Helsinku Universitātes projektam «Ingrijas somu transnacionālās atmiņu kultūras» (pētniece Ulla Savolainena), kā arī Somijas Literatūras biedrībai, Somijas Kultūras fondam un Somijas Migrācijas institūtam. Konferences Tēžu krājums pieejams šeit.
