Lekcija par mantošanas ieražām latviešu folkloras kontekstā

Kādu vietu lauku īpašums — zeme, mājas — ieņem mūsdienu vērtību sistēmā? Ko vēsta tādi simboli kā «arāju tauta» un «savs zemes stūrītis»?

Analizējot dzīvesstāstus un salīdzinot tajos esošos naratīvus ar folkloras motīviem, var ne vien izdalīt tiesību folkloras piemērus, bet arī novērot, kādas tiesiskās tradīcijas un terminoloģija saglabājas, ko vecākā paaudze pārstāsta jaunākajai, kā tā mainās vai iegūst jaunu nozīmi. Personīgie stāstījumi satur no paaudzes paaudzē nodotus stāstus par darījumiem ar zemes īpašumu dzimtā. Šie naratīvi nereti līdzinās vēstītājfolklorai. Tas ir, stāstījumā netiek minētas konkrētas, noteiktai laiktelpai piesaistītas personas, un teicējam svarīgāk ir salikt pareizos uzsvarus uz notikumu, kurā nav būtiski: tas ir patiess vai ne. Šādus «zemes stāstus» var dēvēt arī par paaudžu atmiņas un tiesisko priekšstatu jeb juridiskās folkloras pārnesi.

Jaunāka gadagājuma teicēju dzīvesstāsti uzrāda latvieša vēlmi ne tikai pēc stūrīša zemes, bet arī pēc plašas un ekonomiski ienesīgas lauku saimniecības. Tomēr nereti tie vēsta par pārtrūkušo lauku saimniecības mantošanas ieražu dzimtā, par ārēju (politisku, vēsturisku) faktoru nelabvēlīgo ietekmi, uzrādot tendenci samazināt lauksaimniecības zemes platības. Tā kā tradicionālās latviešu viensētas ir iekļautas latviešu kultūras kanonā, ir svarīgi uzklausīt un analizēt dzīvesstāstus, kas atspoguļo viensētu izveidi, pastāvēšanu un mantošanu, sevišķi Latvijas apstākļos, kad pieaug indivīdu dzīves telpas urbānās centralizācijas tendence.

 Video ieskats pasākumā:

  Kristīne Rotbaha ir Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta zinātniskā asistente, mg.iur., mg.philol., pēdējā gada folkloristikas, literatūrzinātnes un mākslas DSP studente, kas LU HZF izstrādājusi disertāciju par mantošanas ieražām latviešu folkloras kontekstā. Kā avotus izmantojusi gan klasisko folkloras, gan lauka pētījuma materiālu, kas iegūts nu jau septiņus gadus LU rīkotajās folkloras un dzīvesstāstu ekspedīcijās, gan individuāli, kā arī izmantojot NMV krājumu un tiesību avotus.