Neko nedrīkst atstāt uz rītdienu!

Mana pirmā etnogrāfiskās ekspedīcijas vieta bija neaizmirstamais Zlēku Pasilciems. Tas bija tālais 1971. gads. Kādi toreiz tur vēl dzīvoja veci, gudri zemnieki, un es biju tik dumja, ka nemācēju viņus kā pienākas izprašņāt, ko pēc tam simtkārt nožēloju.

Vecdobru mājās dzīvoja vecais Ziņģis Krists – tas pats, kurš vēl atcerējās cara laiku krievu arheologu veiktos arheoloģiskos izrakumus turpat netālu – Pasilciema kuršu ugunskapos, kur gulēja viņa paša senči. Viņa mājās bija saglabājušās dažas stipri arhaiskas iezīmes – telpa ar vaļēju pavardu, bez skursteņa, un vēl daža laba etnogrāfu ielīksmojoša parādība. Kad pēc tam aizvedām uz turieni Zinātņu akadēmijas etnogrāfu, viņš priecājās kā bērns un solīja nākamā vasarā braukt, visu sīki uzmērīt un fiksēt, jo tādas lietas nekur vairs nebija saglabājušās.

Tā arī bija – nākamā gadā ekspedīcija bija klāt un šausmās konstatēja, ka viss ir zudis. Vecais lepnais kuršu pēctecis nebija varējis pārdzīvot, ka viņa mājā kā atpalicības zīme saglabājušās vēl tādas lietas, kas visur citur jau zudušas. Viss bija svaigi izremontēts, izkrāsots, tīrs un glīts. Etnogrāfi raudāja asiņainas asaras.

Pierakstīts ap 2009. gadu