Pēters Brūveris
Ar viņu esmu tikusies vienu pašu reizi.
Ja papūlētos, varētu noskaidrot datumu – tas notiek tad, kad atklāj pasākumu zāli Ventspils zinātniskajā bibliotēkā. Jaunā zāle izbūvēta blakus esošajā vecajā Reinku noliktavas ēkā, kas nu restaurēta, rekonstruēta un otrā stāva līmenī savienota ar jau esošo bibliotēkas namu. Gaidāmais notikums pulcējis diezgan plašu apmeklētāju pulku, ieeja uz atklājamo zāli vēl slēgta, visi salasījušies bibliotēkas otrā stāva lasītavā un gaida svinīgo brīdi. Bet tas kavējas. Jau desmit minūtes pāri noteiktajam laikam, jau divdesmit, jau pusstunda. Tad izplatas ziņa, ka viss tā notiek tāpēc, ka nav vēl atbraukusi uz pasākumu aicinātā Zinātnes un izglītības ministre. Ministre tolaik ir Baiba Rivža no Latvijas Lauksaimniecības universitātes, un, ja bez viņas nevar atklāt, tad viņa ir jāgaida – to visi saprot. Es arī, jo es arī maisos pa šeit sanākušo pūli un gaidu kā visi pārējie.
Bibliotēkas pasākumus bieži apmeklē arī turpat blakus esošās Rakstnieku un tulkotāju mājas iemītnieki, jo dažkārt notiek kaut kas priekš viņiem interesants, un māja par viņu garīgā apvāršņa paplašināšanu vienmēr rūpējas.
Tāpēc nav brīnums, ka es pūlī saskatu Pēteri Brūveri. Faktiski – ja mēs sakām – Pēters, tad akuzatīvs būtu – Pēteru, bet lai nu paliek. Pēteri Brūveri es, protams, pazīstu, viņš mani, protams, nepazīst. Bet es vēroju, ka viņam arī apnicis gaidīt, viņš nemierīgi šaudās pa ļaužu pulku, laiku pa laikam apstājas un iesaucas – “Nu, un kur viņa ir – tā garā, tā melnā, tā smukā? Kur viņa ir?“ Un pēc kāda laika atkal tāpat. Tad viņš atkal paskraida un atkal sauc pēc garās, melnās un smukās. Es ieklausos un saprotu, ka viņš meklē toreizējo bibliotēkas direktori M. M. Vienu reizi iznāk tā, ka Pēters nostājies tieši man priekšā, bet ar muguru pret mani, un atkal sauc: “Nu – kur tad ir tā garā, melnā un smukā?“ Kā tas ar mani dažkārt notiek, mani kāds pavelk aiz mēles, un es saku maigā balstiņā: “Nu – es jau tepat esmu!“ Pēters apsviežas riņķī, ierauga mani (veca, resna un sirma), viņa seja pārvēršas, un viņš skaidri un gaiši saka: “Tfū!” Tas ir, nospļaujas, bet tā – simboliski, ne gluži naturālistiski, un nepārprotami sadusmojas. Bet man uznāk lielais smiekls. Kā kādreiz skolā. Es smejos un smejos, ar pūlēm aiztaustos līdz kādam patālākam brīvam krēslam, atkrītu tajā un smejos līdz spēku izsīkumam.
Bet Pēters ir kļuvis pavisam dusmīgs. Nu viņš met lokus pa ļaužu pulku tā, ka trajektorija skar arī manu atrašanās vietu, arvien ko man uzprasa, es diemžēl sakarā ar savu smiešanos slikti ko sadzirdu un vēl sliktāk saprotu, bet to es atceros, ka viņš man vairāk reižu saka: “Nu redzi – tu arī neko citu nemāki pateikt, tāpat kā visi tie pārējie; tu arī nezini neko citu, tāpat kā visi citi.“ Es taisnojos, ka protams, protams – es tak galīgi neko nevaru pateikt citu, kā tikai to, ko visi saka, un zināt es arī neko citu nevaru.
Tas viss ilgi neievelkas, jo pēkšņi ir atbraukusi ministre.
Parādās gan viņa, gan garā, melnā un smukā, sāk skanēt runas, notiek viss, kam jānotiek. Es izslauku acis, izšņaucu degunu un mobilizējos, jo man pieprasīts teikt dažus teikumus par Reinku noliktavu. Tāpēc es atstāju savu krēslu un pamazām sāku virzīties cauri pūlim uz notikuma epicentru – viss notiek atklājamās zāles durvju priekšā. Murminādama atvainošanās vārdus, spraucos cauri publikai, un pamanu, ka manā ķīļūdenī seko Pēters. Dusmas pārgājušas, viņš draudzīgi uzsmaida, piemiedz man ar aci un konfidenciāli izpauž: “Par kavēšanos jāiekniebj tai ministrei dibenā.” Es drusciņ sabīstos, bet te jau mani sauc runāt, es ātri izsaku savu sakāmo, pēc tam durvis atveras, publika ieplūst zālē, tur arhitekti stāsta par restaurāciju – viss šķietami beidzas, un man viss šis pamazām aizmirstas.
Paiet diezgan daudzi gadi. Ir noticis tā, ka M. M. vairāk nav bibliotēkas, bet muzeja direktore – mana tiešā priekšniece. Dažkārt, kad birokrātiskais slogs viņu nomāc pārāk smagi, viņa nāk pie manis pažēloties. Reiz viņa atkal atnākusi un jūtas tik drūmi, ka es atceros šo seno notikumu un, gribēdama viņu uzjautrināt, to izstāstu – apmēram tā, kā tikko jums izstāstīju. Kā jau klusībā prognozēju, dzirdot, ka ir garā, melnā un smukā, viņa patiesi manāmi atlabst (“Kā, kā viņš teica?” ), un pilnīgi necerēti mans stāsts tiek kronēts ar nobeigumu. M.M., pavisam uztraukta, atzīstas “Bet klausies, viņš taču tai ministrei patiesi ieknieba dibenā, diezgan pamatīgi, un viņa spiedza – tas viss tā arī notika.”
Es noklausos, saprotu, ka nu šis notikums priekš manis guvis savu pilnīgo noapaļojumu, un jūtos apmierināta, jo, ja Rakstnieku māja kaut ko sola, tad tas arī notiek.