Karš Ukrainā un no turienes plūstošie bēgļi, kas raduši patvērumu daudzās Eiropas valstīs, tajā skaitā Latvijā, aktualizējis jautājumu par to, vai un kādā veidā dokumentēt šo cilvēku pieredzi un vai to var darīt, izmantojot mutvārdu vēsturi. Daļa šīs nozares pētnieku uzskata, ka ir svarīgi tvert šo cilvēku pieredzes momentuzņēmumus tagad, lai tos varētu pētīt, arhivēt un saglabāt pēcnācējiem. Tomēr šis jautājums paver plašāku diskusiju par to, vai cilvēku intervēšana krīžu laikā vispār ir uzskatāma par mutvārdu vēsturi un vai mutvārdu vēstures pētnieku uzdevums ir to darīt. Daudzi uzskata, ka atbilde uz abiem jautājumiem ir noraidoša, jo mutvārdu vēsture pēta pagātni, nevis tagadni. Šāda pieeja liek domāt, ka cilvēku iztaujāšana par to, kas noticis nesen, nav uzskatāma par mutvārdu vēsturi; tomēr rodas jautājums par to, kādas ir minimālās laika robežas – vai tie ir 10 gadi, 20 gadi vai vēl vairāk? Turklāt pastāv arī pretējs uzskats, proti, ka intervijas vēl notiekošu krīžu laikā ir vērtīgas, jo tad atmiņas vēl nav nofiksējušās un naratīvs nav ieguvis noteiktu formu. Kā uzskata ASV mutvārdu vēstures pētnieks Stīvens Slouns, cilvēki stāstot par neseno pieredzi ir nedaudz godīgāki par to, ko ir piedzīvojuši un ko redzēja, jo nav bijuši citu spēku, kas varētu būt ietekmējuši viņu atmiņu, tajā skaitā, vēl nav izveidojušies konkurējoši naratīvi un viedokļi (Gałęziowski, 2022). Referātā tiks aplūkota šāda veida pētījumu ētiskie un metodoloģiskie izaicinājumi.