Edmunds Šūpulis apraksta pieeju Latvijas 20. gadsimta paaudžu identifikācijai dzīvesstāstos. Mutvārdu vēstures avoti raksturo individuālo un kolektīvo atmiņu mijietekmi un pakārtošanos stāstīšanas laika prasībām. Sniedzot piemērus no dažādām valstīm, tostarp no Baltijas, autors skaidro, kā vertikālā un horizontālā perspektīvā var analizēt paaudžu funkcijas atmiņu saglabāšanā un tālāknodošanā.
Atsauce: Šūpulis, E. (2022) Atmiņa un dzīvesstāsti paaudžu perspektīvā. Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva (18.-51. lpp.). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
«Kā visur pasaulē, arī Latvijā cilvēki ir piedzīvojuši traumatiskus notikumus, politisko sistēmu maiņu, ekonomiskās krīzes vai uzplaukumus, kultūras un tehnoloģiskās inovācijas. Piederība pie noteiktas vecuma kohortas šajā aspektā kļūst nozīmīga, jo katrs personīgi ir notiekošo piedzīvojis kādā noteiktā savas dzīves posmā, tātad ar dažādu uztveri un līdzekļiem, kā uz to atbildēt. Iespaids uz dažādu vecumu cilvēkiem ir atšķirīgs, un tas nosaka paaudzes atšķirību, tās «vēsturiskās rīcības manieri». Līdz ar to atšķirsies arī tas, ko katra paaudze vēlas vai var paņemt kā mantojumu un ko savu radīt tam pretī. Atšķirsies arī tas, cik tālu pagātnē tagadējā paaudze lūkosies, jo ar katru paaudžu maiņu sabiedrības atmiņas horizonts manāmi pārvietojas (Assmann 1995). NMV krājumā glabājas personīgās pieredzes stāsti, kurus ir uzticējuši cilvēki ar atmiņas horizontu, kas plešas aiz 20. gadsimta robežām. Un paaudžu atskaiti mēs varam sākt ar visvecāko teicēju dzīvesstāstos atrodamo pieredzi. [Te varam izdalīt]: Pirmā neatkarīgās Latvijas paaudze (1890.–1910. gadā dzimušie); «Zudušās Latvijas paaudze» (1910.–1930. gadā dzimušie); «Kara laika bērni» (1930–1945); «Pirmā padomju paaudze» (1945–1965); «Atmodas paaudze» (1965–1980); Pirmā atjaunotās Latvijas Republikas paaudze (1980–1995).»