Agitas Lūses nodaļa paplašina priekšstatu par to, kas līdz ar atmiņām pārceļo no paaudzes paaudzē. Viņa atklāj, kā atmiņas, būdamas vērtību nesējas, iemiesojas ne tikai vārdos, bet arī cilvēka raksturā un rīcībā. Īpaša uzmanība pievērsta jēdzienam «rūpes», kas aktualizējies šodienas akadēmiskajā filozofijā. Nodaļā raksturoti uz Sibīriju izsūtītas ģimenes divu paaudžu dzīvesstāsti rūpju ētikas rakursā.
Atsauce: Lūse, A. (2022) Spītējot attālumam: izsūtītas ģimenes atmiņas rūpju ētikas perspektīvā. Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva (154.-179.lpp.). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
«Gan mutvārdu vēsturē, gan antropoloģijā un socioloģijā daudz uzmanības veltīts tam, kā iepriekšējo paaudžu piedzīvotais tiek pārmantots ne tikai vārdos ietvertu zināšanu un ieskatu formā, bet arī – veidojot attieksmes un raksturus, nostiprinot prasmes, ievirzot morālas izvēles. Pārņemt izteicienus, rakstura šķautnes, reiz atzinīgi vērtētus – vai vismaz tā atainotus – rīcības modeļus tomēr nenozīmē vienkārši reproducēt dzirdēto vai vēroto. Indivīdu rīcība katrā nākamajā paaudzē var būt līdzīga, bet ar citu jēgu, vai – otrādi – tiek meklēti jauni paņēmieni vai ceļi, kā apliecināt pārmantotas nozīmes un vērtības, kā arī paust jūtas pret tiem, kuru ētiskā nostāja likusi vilties. Īpaši radinieku lokā notikumi, rīcības akti un komentāri par tiem – pārstāsti, nostāsti un atmiņas – nekad nepieder tikai vienai paaudzei vien. Tie pārtop par «dzimtas scenārijiem» un ievirza nākamo paaudžu attieksmes un izvēles (Stack and Burton 1993; Stack and Burton 1994).»