Maija Krūmiņa analizē nostalģiju un tās būtisko lomu īpaši otrās paaudzes trimdinieku dzīves izjūtā. Lai gan māju jēdziens dzīvesstāstos bieži atkārtojas, tas paliek līdz galam neizteikts un tādējādi uztur spēkā nostalģiju.
Atsauce: Krūmiņa, M. (2022) Māju izjūta trimdas latviešu dzīvesstāstos. Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva (78.-93.lpp.). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
«Mūsdienu migrācija no Latvijas, kam bieži ir ekonomisks raksturs, var tikt aplūkota postmodernās paradigmas prizmā, savukārt trimdai, kas ir specifiska migrācijas forma, drīzāk raksturīga sedentārismam atbilstoša, nekad nezūdoša pieķeršanās zaudētajai vietai un zemei kā identitātes avotam un vienīgajām mājām. Taču vai tas ir vienīgais, ko varam saklausīt trimdas latviešu dzīvesstāstos? Un vai ir taisnība novērojumam, ka jautājums «kur ir mūsu mājas» bieži vien daudz sarežģītāks un arī akūtāks ir nevis tiem, kuri paši piedzīvojuši migrāciju (trimdas pirmajai paaudzei), bet gan tiem, kas to ir mantojuši (otrajai paaudzei) (Stock 2017)? Šie ir jautājumi, kas tiks risināti izklāsta turpinājumā, analīzi balstot NMV krājuma intervijās ar dažādu paaudžu trimdas (pēc 1991. gada – diasporas) latviešiem Lielbritānijā un ASV.»