Ne visas pieredzes ir tūdaļ un veiksmīgi izsakāmas vai vienkārši gatavas publiskai komunikācijai. Gadās, ka dažām pieredzēm vēl nav apzīmētāju, trūkst izteiksmes līdzekļu, bet citas ierobežo sabiedriskā attieksme vai publiskā neuzticība, cenzūra un vara, neziņa vai nevēlēšanās uzklausīt. Lai šādu pieredžu apspiešanas parādību aprakstītu un pētītu, kā samazināt tās negatīvās sekas, tā ir konceptualizāta kā «epistēmiskā netaisnība» (epistemic injustice). Tas ir stāvoklis, kad atsevišķām grupām vai konkrētiem subjektiem tiek liegta atbilstoša vieta zināšanu jeb epistēmu veidošanā, līdzvērtīga līdzdalība zināšanu apritē. Un tas var izpausties liecību neuzticībā (testimonial injustice) un plašāk netaisnībā pret pieredzes saprašanu vispār (hermeneutical injustice). Visbiežāk ar to saskaras marginalizētās grupas, to starp var būt sievietes, pacienti, bēgļi vai, piemēram, čigāni. Apskatīsim, vai starp pieejām, kas jau savos metodoloģiskajos pamatos ir centušās būt «epistēmiski taisnīgas», ir mutvārdu vēsture un dzīvesstāstu izpēte. Par to liecina gan savs «jutīgs» metožu klāsts, gan nostādne «dot balsi vēsturiski marginalizētām grupām» (Tompsons), kā arī tuvība postmoderniem aicinājumiem «apšaubīt lielos naratīvus» (Liotārs), «apvērst binārās opozīcijas» (Deridā) un pārskatīt «galīgos vārdu krājumus» (Rortijs).