Domāt un vēstīt: dzīvesstāsta prakses

Kopsavilkums

Vārdu apģērbj doma, un vārds kļūst rīcība. Dzīvesstāstos darīšana ir ar lieliem vārdiem – enkurvārdiem: piedzimšana, bērnība, māte, vecāki, piederības vieta, skolotāji, brīvība, strādāt/darbs, amats, bērni, māja, karš, bēgļu gaitas, izsūtījums, emigrācija, valsts etc. Tie prasa domāt. Tad, kad vārdu ,«apģērbs» apjēdzam dzīvesstāstā, konstatējam kaut ko praktisku, kas potenciāli piemīt ikvienam cilvēkam. Jautājums, vai tas ir «materiāls», par ko būtu jārunā, kad pakausī elpo kritiskās domāšanas paradigma? Vai tas iztur kritiku vai varbūt pat kļūst relejs kritiskās domāšanas ieslēgšanās signālam? Kritika kā (no)vērtējums, (paš)novērošana, pozīcija etc. Šādā kontekstā piedāvāju tvert šo materiālu kā kaut ko dabisku un paraudzīties uz to kā uz ideju. Nevis kā uz domāšanas ieradumu, bet – ideju.

Atsauce: Bormane D. (2019) Domāt un vēstīt: dzīvesstāsta prakses. Kritiskā domāšana, inovācija, konkurētspēja un globalizācija: LU 76. konference: tēzes un raksti. (lpp. 54-55). Rīga: Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts.