Spogulis: Latvijas mutvārdu vēsture

Kopsavilkums

Kā nevar divreiz iekāpt vienā un tanī pašā upē, nevar otrreiz atgriezties tanī pašā laikā. Klausoties dzīvesstāstos, viena no īpatnējākām izjūtām pārņem tad, kad dažādi laikā attāli notikumi nokļūst uz vienas ass, skar mūsu sirdi, apziņu, prātu vienlaicīgi. Cilvēks jau dzīvo jaunā gadsimtā, bet atmiņa pāri laika bezdibenim viņu savieno ar iepriekšējo. Dzīves laika realitāte pārtop pieredzes un atmiņas laika realitātē. Cilvēks atver savu iekšējo logu uz ārējās pasaules parādībām emocionālās pieredzes tēlos un līdzībās. Ja tie atbalsojas klausītājā, tiek atpazīta pati pieredze. Mainoties ārējās pasaules parādībām, mainās arī izteiksmes līdzekļi. Pieredzes attālinās, ja tās nesaista emocionālā pārdzīvojuma tilts. Atklāts stāsts par dzīvi ierosina līdzi dzīvošanai un jušanai daudz personiskāk nekā skaitļi un fakti. Dzīvesstāstu pasaulē gribam jūs ievadīt no vairākām skatu perspektīvām. Vēlamies parādīt, kā dzīvesstāsti paplašina pieredzes telpu, maina skatu uz dzīvi, apkārtni, visu, kas notiek ar cilvēku šodien. Dažādās vietās un par dažādiem laikiem stāstīti, dzīvesstāsti atklāj sakritības, kas liek pārvērtēt agrākos priekšstatus, izgaismo to, kas palicis ēnā. Dzīves fakta un atmiņu attiecības ir pastarpinātas. Dzīvesstāstiem ir sava loģika, kas iesaista un pakārto sev ar ticamības koeficientu, kura pamatojums ir cilvēka sirds. Dzīvesstāsti ir tik patiesi, cik patiesas ir attieksmes, kas tos izraisa, pamudinādamas cilvēku stāstīt par savu dzīvi. Pārējais ir ieklausīšanās un izpratne.