Pieminam Birutu Abulu, Latvijas Mutvārdu vēstures pētnieku asociācijas «Dzīvesstāsts» ilggadējo dalībnieci

Biruta aizgāja mūžībā 2021. gada 11. janvārī Kalamazū, Mičiganas pavalstī, kur viņa pēdējā laikā dzīvoja. Piecpadsmit gadu vecumā atstājusi Latviju, kopš neatkarības atjaunošanas kopā ar dzīvesbiedru Dzintaru pastāvīgi te atgriezās, deva iespēju bērniem un mazbērniem iepazīt senču dzimteni. Viņas organizatores talants un darba spējas ir paliekošas robežu nedalītā latviešu kultūrā. Biruta uzskatīja par vajadzīgu - ieguldīt kā Latvijā, tā visur, kur aug paaudzes no latviešu saknēm.

Biruta cieši saistīta ar trimdas un Latvijas atmiņu vienojošā projekta attīstību. Sākot no 1990. gada, būdama Latviešu Fonda priekšsēde, Biruta atbalstīja Maijas Hinkles iniciatīvu par Latvijas Kultūras fonda «Cilvēkarhīva» veidotājas turneju latviešu centros Ziemeļamerikā. Atmiņas izvirzījās par mērķi sadarbībai starp latviešiem, kas tikko bija sākuši viens otru iepazīt. Dzīvesstāstos izpaudās atšķirības, bet atklājās arī pamats, kas visus mūs cilvēciski vieno. Biruta un daudzi latvieši tolaik ieinteresēti un draudzīgi iesaistījās kopdarbā.

Biruta piedalījās, kad sadarbībā ar Amerikas atbalsta grupu Maijas Hinkles vadībā 1996. gadā sākām rīkot apvienotās ekspedīcijas «Dzīvesstāsts – Latvijā». Tad atmiņu pētniecības centrs bija pārvietojies uz Filozofijas un socioloģijas institūtu, to vadīja profesors Augusts Milts. Starp pētījumā iesaistītajiem nostiprinājās draudzīga uzticēšanās. Citādi jau nebūtu iespējams gaidīt atklātību no cilvēkiem, kurus gribējām uzklausīt. Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā atrodas Birutas intervijas gan no Krāslavas, Kuldīgas, Alūksnes, gan Amerikas. Sevišķi emocionāli man atmiņā palikusi mutvārdu vēstures ievirze «3x3» nometnē Rucavā. Tā bija Birutas tēva dzimtene, kur viņai vēl izdevās satikt un intervēt attālus radiniekus. No šejienes bija sācies viņas bēgļu ceļš. Biruta jo spilgti atcerējās satraukumu, kad viņiem pēdējā brīdī izdevās tikt pāri, pirms vēl sarkanarmieši 1944. gada rudenī nogrieza ceļu no Rucavas uz Lietuvu. Amerikā Biruta patstāvīgi veica intervijas latviešu Ciemā, netālu no Garezera. Atmiņās izskanēja smeldze par to, kā zūd latviskās kultūras salas ārzemēs. Arī Biruta to asi izjuta un darbojās, lai saglabātu vērtīgo. Viņa apkopoja atmiņas par Ausekļa ģimnāziju Augsburgā, pēckara Vācijā, sakārtoja Kalamazū latviešu draudzes vēsturi, aprakstīja latviešu literāro kopu pēcpusdienas. Viens no Birutas “mīlestības darbiem” bija ģimenes memuāri, par ko viņa dalījās pieredzē biogrāfiju rakstīšanas ievirzē «3x3» nometnē Katskiļos 2016. gadā.

Birutai patika mācīties, apgūt ko jaunu. Viņa pievienojās Amerikā populārajām atmiņu organizācijām, kas rīkoja seminārus un sagatavoja darbam ar atmiņām. Biruta labprāt dalījās, un daudzus padomus no viņas saņēmām mēs dzīvesstāstu intervētāju sagatavošanai Latvijā. Biruta Abula piedalījās dzīvesstāstu pētnieku konferencēs Latvijā un publikācijās grāmatās:
Mutvārdu vēsture un dzīvesstāsti: vadlīnijas intervētājiem un atmiņu rakstītājierīkojam. Sastādītāja: Māra Zirnīte un Ieva Garda-Rozenberga. Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija “Dzīvesstāsts”, 2014;
Dzīvesstāsti: vēsture, kultūra, sabiedrība. Latvijas mutvārdu vēsture: Spogulis. Sastādītāja Māra Zirnīte. LU Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, Rīga, 2007;
Mutvārdu vēstures avoti: Dzīvesstāsti – vēsturē, kultūrā, sabiedrībā. Dzīvesstāstu izlase. Sast. Māra Zirnīte, Maija Hinkle. LU FSI, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija Dzīvesstāsts, Rīga, 2003.

Viss minētais protams ir tikai daļa no Birutas ietekmes latviešu kultūrā. Vēl daudz ko citu var uzzināt arī atvadu vārdos no Okupācijas muzeja un Vītolu fonda.