Pēteri Jansonu (1922.5.11–2020.30.04) pieminot

Pateicoties viņa jaunībai un azartam, daudziem latviešiem izdevās izkļūt no Otrā pasaules kara un nonākt miera ostā Zviedrijā. 1943. gada 5. novembrī, tikko nosvinējis 21. dzimšanas dienu, viņš pirmoreiz pārveda laivu no Lielirbes uz Gotlandi. Riskantajā pasākumā iesaistījās arī draugi, puiši iesaucamajos gados.

Dzimis Pabažos, 1943. gadā Rīgā beidzis Jūrskolu, ieguvis mašīnista diplomu. Uz kuģa nostrādāja tikai jūrskolas prakses laiku. Negribēja karot ne vienā, ne otrā armijā, tāpēc pats izvēlējās ceļu pāri jūrai. Un pēc tam glāba citus, iesaistoties Latvijas Centrālās padomes organizētajā bēgļu laivu vadīšanā.

Pēteris Jansons Baltijas jūru šķērsoja vismaz 28 reizes un izdzīvoja. Toreiz, nenoteiktajā un briesmu pilnajā laikā, viņš bija atradis savu sargeņģeli – Gotlandes meiteni Ingu, ar kuru kopā pēc tam uzaudzināja dēlu un meitu.

Dzīvodams Zviedrijā, viņš vadīja privāto termoelementu ražošanas uzņēmumu, ko, aizejot pensijā, atstāja mantojumā bērniem. Tad abi ar sievu no Stokholmas pārcēlās atpakaļ uz Gotlandi, lai mūža nogali dzīvotu 300 gadus vecajā sievas senču namiņā, ko atjaunoja pats saviem spēkiem.

Pēteris nekad nesamierinājās ar dzimtenes zaudējumu. Viņš bija izgudrojis paņēmienu, kā sūtīt vēstis uz okupēto Latviju. Mājās Gotlandē vēl saglabājusies kaudzīte ar Vācijā izdoto mazā formāta avīzīti «Brīvība», kura, ievietota plastikāta vāciņos, tika piestiprināta ar ūdeņradi pildītam baloniņam. Pēteris ar Ingu devās uz salas tālāko galu, lai būtu tuvāk Kurzemei. Pie vajadzīgā vēja virziena baloniņi tika palaisti virs jūras. Pēteris cerēja, ka kāda no avīzītēm sasniegs Latvijas krastu. Vai tā notika – viņš nezināja. Tomēr tas sniedza mierinājumu.

Latvijā viņu godināja 1999. gadā, kad trim bēgļu laivu vadītājiem – Pēterim Jansonam, Laimonim Pētersonam un Ērikam Tomsonam – pasniedz Triju zvaigžņu ordeni. Pēteris Jansons viesojās Latvijā arī 2000. gada 10. augustā, piedalīdamies piemiņas zīmes «Cerību bura» svinīgā atklāšanā Jūrkalnes krastā.

Pēteris palika dzīvot Zviedrijā, kur aizritēja viņa lielākā mūža daļa, un vislabāk jutās savas dzīvesbiedres Ingas dzimtajā Gotlandē: «Pie mums jau rozes zied līdz Ziemassvētkiem. Vasarā uzsilst visa tā sala, ūdens apkārt ir silts. Kamēr tas atdziest, Visbijā zied rozes līdz Ziemassvētkiem. Gotlande ir ļoti jauka vieta, kur dzīvot.»

Pirmā mutvārdu vēstures pētnieku intervija ar Pēteri Jansonu notika 1996. gadā Stokholmā, turpinājās vēl 2010. un 2011. gadā Gotlandē, kad Pēteris Jansons uzdāvināja savu jūrnieka cepuri, svārkus un no Latvijas saņemto vēstuļu mapi. Piemiņas lietas savu vietu atradušas «Latvieši–Pasaulē», muzeja un pētniecības centra izstādēs. Pētera Jansona atmiņu stāsts lasāms dzīvesstāstu pētnieku veidotajā grāmatā «Mēs nebraucām uz Zviedriju, lai kļūtu par zviedriem» (sast. Baiba Bela). Tagad Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtā publicēšanai tiek gatavots atmiņu krājums «Bezbailīgie», kurā sava vieta būs ierādīta arī Pētera Jansona neparastajam dzīvesstāstam.

Savā mūžā viņš nepiedzīvoja lielu slavu un godināšanu, kādu būtu pelnījis par nesavtīgo cilvēku glābšanu jaunībā. Tomēr viņam laimējās nodzīvot garu mūžu mīlestībā un mierā, kāds nebija lemts tiem laivu pārcēlājiem, kas atgriezās Latvijā. Gaišu Aizsaules ceļu Pēterim Jansonam, kura piemiņa nezudīs.

Māra Zirnīte, Latvijas mutvārdu vēsture pētnieku asociācijas «Dzīvesstāsts» vārdā