Viš man pa to neko neteic!
Tas jau nu gadus 30-40 atpakaļ. Bijām iedomājušies pārbaudīt jau sen atrasto izcilāko arheoloģisko atradumu vietas cerībā atrast kādu ar tiem saistītu vēl nezināmu arheoloģisku objektu. Tas bija traki interesanti, jo izbraukājām visādus brikšņus un izrunājāmies ar visādiem cilvēkiem.
Užava ļoti bagāta ar dažādu laiku atradumiem, tas jau sen ievērots. Kad 1920. gados Emilis Melngailis, folkloras materiālus vākdams, nostaigā jūras krastu starp Liepāju un Ventspili, tad savās atmiņās par Užavu viņš saka apmēram tā – Nu, Užavā jau ne grāvracis nevar lāpstu zemē iedurt, lai kaut ko neatrastu.
No Užavas nāk divi izcili bronzas laikmeta atradumi – bronzas iemalu cirvis no Jorķu mājām un bronzas šķēpa uzgalis no Birzniekiem. Tas atrasts jau tālajā 1927. gadā.
Par Jorķu cirvi zināms, ka to saimnieks atradis jau ap kādu 1921. gadu un sekmīgi lietojis savās mājās kā saimniecības rīku, kamēr to 1929. gadā ieraudzījuši arheologi, un tā tas nonācis Pieminekļu valdē. Par to neko vairāk nav cerību uzzināt, kā jau uzzināts. Bet Birznieku šķēpa pēdas vēl var meklēt.
Vispirms jāmeklē Birznieki paši. Atrodam Birznieku mājas, kur nekas par atradumiem nav zināms, bet šķēpa uzgaļa atrašanas vieta nez kā atrodas pavisam citā pagasta malā – pie Lībciema ceļa Kļavu māju zemē. Kā mēs tur nokļuvām, pat neatceros, bet vieta ir īstā, jo vecais saimnieks, šķēpa atradējs, jau gan sen kā miris, bet mājās dzīvo viņa dēls, kas tolaik, puika būdams, to visu redzējis un vēl atceras.
Uzgalis iezīmīgs ar to, ka vienā malā tam plaisa – no tā es to atpazīstu jebkurās publikācijās. Dēls arī to atceras un stāsta, kā tēvs gribējis noart tādu mazu pauguriņu laukā, arklu dziļāk palaižot, pajukuši akmeņi, oglītes un izvēlies šķēpa uzgalis. Tas bijis tā kā mazliet saliekts, dēls mēģinājis uz akmens izdauzīt taisnu – no turienes arī tā plaisa.
Nelaime tik tā, ka lauki visapkārt meliorēti, un, kur pāri gājusi meliorācija, tur jau zudis viss – vecās ežu vietas, vecie grāvji, vispār – visi orientieri. Dēls precīzu vietu vairs nemāk parādīt.
Bet vēl dzīva vecā saimniece. Tai gan 94 gadi, bet varbūt kaut kas atmiņā palicis. Taču – prašņā kā gribi – neko nevar atcerēties. Es visādos veidos cenšos atsaukt viņas atmiņā šitādu svarīgu faktu un mēģinu viņu iedvesmot tādā veidā, ka atgādinu – saimnieks tak toreiz no Pieminekļu valdes dabūja 100 latu. To es biju izlasījusi Pieminekļu valdes papīros.
Vecā saimniece uzreiz atgūst atmiņu, paliek pikta, un iesaucas – Tu var iedomat – un viš man pa to neko neteic!
Es vēl tagad jūtos vainīga saimnieka priekšā.
Pierakstīts ap 2009. gadu