tas i ūdens!
Šis ir noticis Ugālē. Esmu to dzirdējusi atstāstos un reiz pat lasījusi pieminētu kaut kur presē – neatceros vairs ne kur, ne kad. Bet tas varētu būt kāds astoņdesmito gadu sākums vai vidus.
Lieta grozās ap pasākumu, ko tolaik sauc vai nu par politisko trešdienu vai par politisko ceturtdienu – nevaru vairs atcerēties. Lieta tā, ka, neskatoties uz sociālisma uzcelšanu pilnīgi un galīgi, par sociālistiskās sabiedrības atsevišķiem indivīdiem jāsaka, ka viņu zināšanas pasaules politikā un Padomju Savienības izšķirošajā lomā komunisma neizbēgamajā uzvarā nav sevišķi spožas, un ir jārūpējas par to nemitīgu uzlabošanu un papildināšanu. Tādēļ tiek ieviestas šīs politiskās, nu, teiksim – trešdienas. Šajās dienās tiek organizētas plašas darbaļaužu pulcēšanas un izglītošanas darbs, kas izpaužas pieredzējušu lektoru ataicināšanā, kuri tad mūs izglīto. Tas notiek gan pilsētā, gan rajonā. Ugālē darba ļaudis sapulcina šim nolūkam piemērotā vietā – Ugāles vidusskolā. Tur nu sanākuši savus traktorus un kombainus, savas fermas, pļavas un ganības, kantorus un visu pārējo pametušie kolhoznieki klausīties svarīgo informāciju. Šoreiz runa ir par Nikaragvu. Tā ir priekš latviešiem stipri tāla un sveša zeme, bet tur notiek svarīgas lietas – pārāk neiedziļinoties Nikaragvas iekšpolitikā, aprakstītajā laikā iznāk, ka tajā saduras arī ASV un PSRS intereses, jo viena grib, lai Nikaragva kļūst par otru Kubu, bet otra atkal negrib. Mēs, protams, gribam un tāpēc klausāmies lekcijas par Nikaragvas darbaļaužu cīņu par sociālismu un to, cik ļoti mēs viņus atbalstām. Lekciju klausoties, publika pamazām sāk gurt, galvas slīgst arvien zemāk, vienīgās skaņas – lektora balss, miegaina šņākšana un mušu sīkšana.
Tā – ar kādas kantora meitenes pasniegtu puķu pušķi – viss arī būtu beidzies, bet lektoram ienācis prātā savu priekšnesumu uzlabot. Tā kā viss norisinās skolā, nav bijis grūti dabūt pasaules politisko karti, un to nu lektors noslēgumā izritina auditorijas priekšā, reizē uzaicinādams kādu potenciālu gribētāju nākt un parādīt, kur tad atrodas minētā Nikaragva. Publika vilcinās. Bet tad izvirza savu pārstāvi. Viņu sauc – teiksim, Sašiņš. Le Sašiš iet un parād! Sašiņš arī dodas Nikaragvas meklējumos. Viņš rūpīgi pēta gan vienu puslodi, gan otru, beidzot sāk ielūkoties arī aiz kartes, bet zālē publika, kas Sašiņu labi pazīst, ir kļuvusi traki aktīva un neskopojas ar padomiem.
Sašiņ! Mekle labāk! Tik tu vīņs var glābt! Cits atkal sauc – Ej nu zin, vai maz tā Nikarāg vel i – tur tokš i visāds zēmstrīcs. Cits atkal saka – Ir ir, viņnedeļ vel rādi pa telvīzor. Ar vārdu sakot – auditorijā valda neierasts dzīvīgums, lektors, pie tā nepieradis, klusām brīnās. Bet Sašiņš turpina tēlot meklēšanu. Troksnis aug augumā, līdz beidzot Sašiņa sejā saspringtā izteiksme pārtop apmierinātā un viņš, klusumu pieprasīdams, paceļ roku. Redzams, ka dzimusi svarīga atziņa.
Tūdaļ visi apklust un Sašiņš, kā noslēpumu atklādams, svarīgā balsī saka – Es ar jums var kaut ko gudr pateikt – več, jūs zin – tas ziles – tas i ūdens!
Seko ilgas ovācijas. Publika, priecīga un apmierināta, pamet lekciju zāli, veči tausta kabatās pēc smēķa, ārā atskan balsis un smiekli, zālē palicis lektors, karte, meitene un puķu pušķis.
Pierakstīts 2021. gada decembrī