Ko kurš teicis

Atkārtoti kopā ar etnogrāfu Saulvedi Cimermani apmeklēdama vairākas etnogrāfiski interesantas Ventspils novada zemnieku sētas, es pamazām sapratu starpību starp zinātnieku un muzejnieku. Cimermani interesēja apbūve. Viņš atcerējās katru detaļu, paksi, katru īpatnību. Es galvenokārt atcerējos cilvēkus. Daudzi man atmiņā iespiedušies ar vienu vienīgu izteicienu. Virpē – veca māja ar kalpu galu. Tupu takas malā, kaut ko rakstīdama, garām iet vecais saimnieks un mani uzbildina – Nu, ko tup kā lēls uz lop tak? Citās mājās vecā saimniece ar vērtējošu skatu nolūko savā bērnībā celto dzīvojamo māju un saka – Māj i sasīcs, bet vel turas. Tad apdomā un piebilst – Tikpat kā es. Bet kaut kur tālajā Sisē viena tantīte pavisam sērīga – Tā gāl, tā gāl – tikvien ir, ka klāt… Šo teicienu es uz vecumdienām atceros arvien biežāk.

Ventiņpusē ir vēl viens bieži lietojams teiciens, kuru gan biežāk iznāk novērot dzīvē nekā dzirdēt. Tas skan – Ka raus, ta raus. Bet tik ne šodien…

Dzirdīga auss uz dažādiem teicieniem ir kolēģei Stellai.

Stella nāk uz muzeju pa slīpo taciņu gar stāvlaukumu. Stāvlaukuma stūrī stāv pa diagonāli pretī esošajā mājā dzīvojošo čigānu vieglā automašīna, kuru braucam neviens nav redzējis. Bet patlaban sasaukts konsīlijs. Vairāki čigānu tautības eksperti, atvāzuši mašīnas pārvalku, dziļdomīgi lūkojas klusajā motorā, un, tikko Stella ir pavisam blakus, viens no viņiem formulē diagnozi – Nāni, aķis gluhs! Ir jābūt filologam – kā Stellai – lai izprastu šīs frāzes koncentrētību, ietilpību un daudzvalodību – un paturētu to prātā.

Otra epizode ar Stellu mazliet cita. Stella stāv pie dzērienu nodaļas - nedomājiet ko ļaunāku - lai nopirktu cigarešu paciņu. Viņai priekšā vīrietis, kas lietišķi saka pārdevējai – Daiķe merzavčik. Pārdevēja bez mazāka izbrīna pasniedz viņam nelielu alkohola pudelīti.

Stella klusām brīnās – A počemu merzavčik? Vīrietis ir to sadzirdējis un, prom iedams, paskaidro – Nu, tak s etovo vsjo i načinajetsja.

Pierakstīts 2022. gada martā