Šajā pētījuma pievērsta uzmanība cilvēka dzīvesstāstam/vēstījumam kā pētniecībai blīvam resursam un avotam, kas pelna uzmanību, atgādinot par dzīvesstāsta kā fenomena un jēdziena starpdisciplināro vēsturi. Konkrētam cilvēkam, kļūstot par dzīvesstāsta/vēstījuma autoru komunikācijā ar sabiedrību naratīvās identitātes (Pols Rikērs) nozīmē, būtisks kļūst konkrēta cilvēka pagātnes statuss un dokumentalitāte.
Atsauce: Bormane D. (2018). Domāšanas ainava un prakse. Vai dzīvesstāsts/vēstījums kam lieti der? Kritiskā domāšana, inovācija, konkurētspēja un globalizācija (lpp. 90-96). Rīga: LU FSI