Intervijas nobeigums

Intervijas laikā ieteicams neizslēgt diktofonu, izņemot situācijas, ja jums lūdz to izslēgt vai jūs telpā paliekat viens. Mazāk svarīgas sarunas (dzerot tēju, šķirstot fotogrāfiju albumus) var vēlāk neatšifrēt, tomēr jūs nekad nevariet iepriekš zināt, kurā brīdī tiks uzsākts kāds svarīgs stāsts, atmiņā atausīs kāda interesanta, bet piemirsta dzīves epizode. Vai nu jūs ierakstīsiet stāstu bez sākuma, vai arī jums būs jālūdz stāsta sākumu atkārtot. Turklāt – kas vienā brīdī jums šķiet mazsvarīgs, kādā citā brīdī var izrādīties svarīgs. Tāpēc labāk ir ierakstīt visu un pēc tam skatīties, kas noder un kas varbūt noderēs vēlāk.

  • Pabeidz interviju laikus (parastais intervijas garums ir ap 2 stundām).
  • Vienmēr paprasi, vai ir vēl kas, ko autors gribētu pastāstīt.
  • Pagaidi brīdi, pirms izslēdz ieraksta tehniku.
  • Pasaki autoram paldies un aizpildi dokumentācijas lapas, ieskaitot atļauju lietot interviju.

Ieteicams rakstīt pētnieka dienasgrāmatu, uzreiz pēc intervijas pierakstot intervijas norisi un pirmos iespaidus. Pieraksti var būt ļoti vērtīgi, vēlāk strādājot ar intervijas tekstu, kā arī dodoties uz atkārtotu interviju ar šo pašu cilvēku.

Pēc intervijas iespējami ātrāk būtu jāuzraksta pārskats par visu svarīgāko, kas iegūts intervijas laikā1:

  • Kā intervējamais atrasts, kas viņš ir, kādā rajonā, mājā vai dzīvoklī dzīvo.
  • Kā stāstītājs bija sagatavojies intervijai, kā ģērbies, vai bez viņa paša piedalījās arī bērni, sieva, vīrs, kā tie ietekmēja interviju.
  • Vai intervējamais cilvēks sākumā bija uztraucies, bet ieraksta gaitā nomierinājās, vai netraucēja aparatūra.
  • Kāds bija intervējamais – īgns, neapmierināts, laipns, runīgs -, vai viņa garastāvoklis intervijas laikā mainījās, vai tas ietekmēja interviju.
  • Kādas attiecības izveidojās starp intervētāju un intervējamo.
  • Vai intervējamais pateica ko tādu, ko diez vai būtu teicis citam.
  • Vai atsevišķi jautājumi bija īpaši jāzondē, lai iegūtu atbildi.
  • Kā intervētājs novērtē savu darbu - vai intervija bija sasteigta, vai viss iecerētais tika izrunāts.
  • Kādus secinājumus var izdarīt pēc intervijas.

Intervētājs, atšķirībā no psihologa vai psihoterapeita, nav apmācīts, kā palīdzēt cilvēkam tikt galā ar negatīvām emocijām, tādēļ ir ļoti svarīgi interviju beigt pozitīvā noskaņā un sarunu biedriem atgriezties tagadnē. Var jautāt par vērtībām, kas dzīvē pārbaudītas. Var lūgt noslēgumā apkopot labāko no pieredzētā, dalīties svarīgākajās dzīves atziņās.


  1. Gāle-Kārpentere, Inta. Mutvārdu intervija: teorija un prakse. No: Spogulis. Sast. Māra Zirnīte. Rīga : Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts, Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija «Dzīvesstāsts», 2001, 162.–177. lpp. ↩︎

Atpakaļ