Ievads

Intervija – pētījuma sastāvdaļa

Mutvārdu vēstures pieeja balstās kvalitatīvo pētījumu metodoloģijā, kas personisko pieredzi uzlūko kā nozīmīgu resursu sociālās dzīves izpētē, kā arī indivīda un sabiedrības mijattiecību analīzē. Pētījuma avoti ir mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu intervijas.

Turpmāk runāsim par to, kā veidot biogrāfisko – mutvārdu vēstures vai dzīvesstāstu pētījumu un kā rīkoties intervētājam, lai rosinātu vērtīgas intervijas tapšanu.

Mutvārdu vēsture vai dzīvesstāsts?

Jēdzieni mutvārdu vēstures un dzīvesstāsta intervija pirmajā brīdī šķiet līdzīgi un dažkārt arī tiek lietoti vienādā nozīmē. Tomēr starp abiem biogrāfisko interviju veidiem ir redzamas atšķirības.

Dzīvesstāsta intervijas mērķis ir atraisīt cilvēku stāstam par savu dzīvi. Tajā daudz lielāka loma ir stāstītājam. Notikumu izkārtojums, secība un akcenti izriet no stāstītāja. Dzīvesstāsts atklāj stāstītāja personību dzīves notikumu sižetiskā risinājumā. Intervētājam vienlaikus gan dziļi jāiejūtas stāstāmajā, gan jāprot distancēties, lai novērtētu, cik izsmeļošs ir stāsts un kas prasa papildus skaidrojumu.

Mutvārdu vēstures (MV) interviju veido pilnīgi vai daļēji strukturēta saruna par izvēlētām tēmām, pieredzēm, notikumiem, vērojumiem. Tomēr MV intervija nav vērsta uz to, lai saņemtu atbildes uz jautājumiem, bet gan, lai iegūtu personīgajā pieredzē sakņotu izvērstu vēstījumu.

Izvēli starp dzīvesstāsta vai mutvārdu vēstures interviju nosaka pētījuma mērķis: pagātnes notikumu vai konkrētas situācijas rekonstrukcija jeb dzīvesstāsts kā personības spogulis – gan sižeta izvērsumā, runas veidā, valodā.

Tā, piemēram, pētījumos par izceļošanu Otrā pasaules kara beigās vai Latvijas iedzīvotāju repatriāciju 20. un 21. gs. mijā uzmanības centrā ir notikumi, kas skaidrojami mutvārdu vēstures intervijās. Turpretim, lai labāk izprastu kultūras identitāti (piemēram, lībiešu, suitu, sēļu identitāte vai kādas paaudzes raksturīgās iezīmes), jāieklausās dzīvesstāstos. Lokālās kultūras pētījumos svarīgi ir gan dzīvesstāsti, kas atklāj stāstītāja raksturu un personību, gan arī mutvārdu vēstures pieeja, lai noskaidrotu notikumus, kopējo pieredzi, paradumus, rituālus, kas iesakņojušies cilvēku apziņā.

Intervēto cilvēku parasti saucam par stāstītāju, teicēju (no folkloristiem pārņemts kompetenta stāstītāja apzīmējums) vai arī par autoru, jo katrs stāstītājs savu dzīvesstāstu intervijā rada no jauna un ir tā autors.

Intervētājam jābūt elastīgam, lai pārslēgtos no dzīvesstāsta intervijas pieejas uz mutvārdu vēstures pieeju, un otrādi. Jāspēj reaģēt uz situācijas vai stāsta pavērsieniem. Intervētājam var nākties pielāgot savu taktiku un arī intervijai atvēlēto laiku, sastopoties ar ļoti runīgu vai gluži otrādi – mazrunīgu cilvēku. Abos gadījumos ir jāspēj pielāgoties situācijai.

Biogrāfisko interviju var ierosināt sastapts cilvēks, neatkārtojama pieredze, spilgta, radoša personība. Mutvārdu vēsturē stāstītāju izvēlas, vadoties no pētnieku interesējošās pieredzes.

Atjaunots Sep 28, 2019