Kas ir augšā, kas ir apakšā – to skaidri nevar zināt. Te ir svarīgi tas, vai stāv uz galvas vai stāv uz kājām. Visi saprot, ka dažus grafikus labāk aplūkot, stāvot uz galvas.
Bet šodien nav tik svarīgi grafiki. Šodien svarīga ir publicitāte. Kā panāk publicitāti? Pareizi – ar reklāmu. Ar reklāmu panāktu publicitāti sauc par reitingu. Kādam jābūt reitingam? Pareizi . Reitingam jābūt augstam.
Bet reklāmu ir tik, ka uz katru planētas iedzīvotāju iznāk daudzums, ko neviens nespēj ne izlasīt, ne apskatīt.
Latviešu valodas alfabēts, kas, kā vispārzināms, palienēts no latīņu alfabēta un pašlaik sastāv no 33 burtiem, ir neglābjami sabojāts. Par nelietojamiem ir atzīti burti Z un V, bet šodien Tv4 studija vēstīja par vēl kādiem turpmāk nelietojamiem burtiem, skaitā 5 vai 6, kas apzīmēja visādas kaitīgas parādības, bet es uztraukumā tos vairs neatceros. Nav šaubu, ka nelietojamo burtu skaits vēl augs. Es, piemēram, nesaprotu, kāpēc mēs neatsakāmies no burta K, ar kuru sākas vārds KRIEVS.
Jādomā, ka tai pašā komunisma cēlāju izglītošanas kampaņā, kuras ietvaros organizētā lekcija notiek Ugālē un ir jau aprakstīta, notiek lekcija arī Ventspils kultūras darbiniekiem. Uz to sasaukti kultūras un arī izglītības darbinieki. Notiek Ventspils 4. vidusskolā. To organizē pati Ventspils partijas komiteja, tāpēc par apmeklētību priekšniecība ļoti noraizējusies. Es arī paklausīgi dodos no Akmeņu ielas muzeja uz 4. vidusskolu. Ejot mani apsteidz pulciņš vīru, acīmredzot iebraucēji, rāda uz skolas balto silikātķieģeļu korpusu un prasa – Eto portovije mastjerskije?
Mana pirmā etnogrāfiskās ekspedīcijas vieta bija neaizmirstamais Zlēku Pasilciems. Tas bija tālais 1971. gads. Kādi toreiz tur vēl dzīvoja veci, gudri zemnieki, un es biju tik dumja, ka nemācēju viņus kā pienākas izprašņāt, ko pēc tam simtkārt nožēloju.
Vecdobru mājās dzīvoja vecais Ziņģis Krists – tas pats, kurš vēl atcerējās cara laiku krievu arheologu veiktos arheoloģiskos izrakumus turpat netālu – Pasilciema kuršu ugunskapos, kur gulēja viņa paša senči. Viņa mājās bija saglabājušās dažas stipri arhaiskas iezīmes – telpa ar vaļēju pavardu, bez skursteņa, un vēl daža laba etnogrāfu ielīksmojoša parādība.
Tā var būt 1970. gadu nogale un 1980. gadi. Ir tāds periods, kad lielākās Ventspils viesnīcas Dzintarjūra fasādes logi uz svinamajiem Oktobra sociālistiskās revolūcijas svētkiem (bet vai uz 1. Maija svētkiem arī – nevaru atcerēties) tiek aizsegti ar PSKP Centrālkomitejas locekļu portretiem. Vai varbūt tas ir Politbirojs. Ej tu sazini. Katrā ziņā gan militārās formās, gan privātos uzvalkos tērptu vecišķu vīriešu daudzums ir kādi vairāki desmiti.
No ārpuses uz viesnīcu skatoties, tā nemaz neliekas, bet patiesībā tie logi un līdz ar to portreti ir varen lieli.
Ventspils muzeja vēsturē ir periods, ko sauc par Šulca laikiem. Tas ilgst no pilsētas muzeja dibināšanas 1945. gadā līdz Šulca darbības beigām – ap 1967.-1968. gadu. Notikums, par ko šeit runa, attiecināms uz 1960. gadu vidu.
Kaut kādā sakarībā Ventspilī ieradies pazīstamais latviešu tēlnieks Jānis Zariņš (1913-2000 ). Viņš ir Šulca laikabiedrs un tuvs paziņa – ne velti visi padomju laikā Ventspilī radušies pieminekļi ir viņa darbi. Tagad – sakarā ar viņa ierašanos – muzejā tiek organizēta publikas tikšanās ar ievērojamo mākslinieku.
Tas jau nu gadus 30-40 atpakaļ. Bijām iedomājušies pārbaudīt jau sen atrasto izcilāko arheoloģisko atradumu vietas cerībā atrast kādu ar tiem saistītu vēl nezināmu arheoloģisku objektu. Tas bija traki interesanti, jo izbraukājām visādus brikšņus un izrunājāmies ar visādiem cilvēkiem.
Užava ļoti bagāta ar dažādu laiku atradumiem, tas jau sen ievērots. Kad 1920. gados Emilis Melngailis, folkloras materiālus vākdams, nostaigā jūras krastu starp Liepāju un Ventspili, tad savās atmiņās par Užavu viņš saka apmēram tā – Nu, Užavā jau ne grāvracis nevar lāpstu zemē iedurt, lai kaut ko neatrastu.
Atkārtoti kopā ar etnogrāfu Saulvedi Cimermani apmeklēdama vairākas etnogrāfiski interesantas Ventspils novada zemnieku sētas, es pamazām sapratu starpību starp zinātnieku un muzejnieku. Cimermani interesēja apbūve. Viņš atcerējās katru detaļu, paksi, katru īpatnību. Es galvenokārt atcerējos cilvēkus. Daudzi man atmiņā iespiedušies ar vienu vienīgu izteicienu. Virpē – veca māja ar kalpu galu. Tupu takas malā, kaut ko rakstīdama, garām iet vecais saimnieks un mani uzbildina – Nu, ko tup kā lēls uz lop tak?
Ar viņu esmu tikusies vienu pašu reizi.
Ja papūlētos, varētu noskaidrot datumu – tas notiek tad, kad atklāj pasākumu zāli Ventspils zinātniskajā bibliotēkā. Jaunā zāle izbūvēta blakus esošajā vecajā Reinku noliktavas ēkā, kas nu restaurēta, rekonstruēta un otrā stāva līmenī savienota ar jau esošo bibliotēkas namu. Gaidāmais notikums pulcējis diezgan plašu apmeklētāju pulku, ieeja uz atklājamo zāli vēl slēgta, visi salasījušies bibliotēkas otrā stāva lasītavā un gaida svinīgo brīdi. Bet tas kavējas.
Šis ir noticis Ugālē. Esmu to dzirdējusi atstāstos un reiz pat lasījusi pieminētu kaut kur presē – neatceros vairs ne kur, ne kad. Bet tas varētu būt kāds astoņdesmito gadu sākums vai vidus.
Lieta grozās ap pasākumu, ko tolaik sauc vai nu par politisko trešdienu vai par politisko ceturtdienu – nevaru vairs atcerēties. Lieta tā, ka, neskatoties uz sociālisma uzcelšanu pilnīgi un galīgi, par sociālistiskās sabiedrības atsevišķiem indivīdiem jāsaka, ka viņu zināšanas pasaules politikā un Padomju Savienības izšķirošajā lomā komunisma neizbēgamajā uzvarā nav sevišķi spožas, un ir jārūpējas par to nemitīgu uzlabošanu un papildināšanu.